Nu gandrīz gadu neesmu rakstiju, tāpēc gribēju pastāstīt kā man gāja šajā gadā.
Zini dzīvē ir tā, kā tu domā tā arī būs. Ja tu domā pozetīvi tad arī tev viss ies labi, bet ja domāsi negatīvi tad tev arī sekos lietus mākonis. Bet dzīve nav bez pārbaudijumiem, jo Dieviņš katram uzliek pārbaudijumu, kadam vieglāku, kādam smagāku lai redzētu cik mēs uz viņa paļaujamies.
Gads bija izdevies, gada sākumā un augusta biju Igaunijā uz rehabilitāciju. Vasaras sākumā biju atvēris savu pirmo mākslas galeriju, pabeidzu skolu 12.Klasi. Vasara bija lieliska, pirma vasara kuru ta kartigi atputos pec traumas. Nu tad pastāstīšu mazliet sīkāk. Aizbraucot uz Igauniju rehabilitacija, cītīgi strādāju, atpūsties izbraukt ārā negribēju, jo bija ziema. Vienu reizi izbraucu apskatiju nedaudz promenādi un pēc tam aizgājām uz restorānu ar foršajām ergoterapētēm, tur uz vietas nenormāli garšīgu maizīti, es paņēmu pus zaķi -izklausās daudz, bet nekā daudza nebija, bet bija garšīgi. Kad strādāu ar sevi fizioterapijā, atklāju ka es pats varu vairāk nekā biju domājis, tikai pie tā vajag vairāk piestrādāt, fizioterapetam sākumā bija plāns samazināt spastiku, bet kad redzēja ko es varu bija pārsteigts un jautāja -Ko es dariju visu šo laiku. Atbilde bija vienkārša – Man nevies neparādija neko tādu. Atbraucu mājās cītīgi strādāju pie tā visa. Protams pa starpai mācijos lai pabeigtu 12.Klasi un gleznoju, jo gribēju parādīt savus darbus citiem. Ja vēlies kaut ko sasniegt tad pēc tā ir jātiecās.
Martā biju vienā Nevalstisko Organizāciju Pasākumā, kur jaunieši no organizācijām rādija ar ko viņi nodarbojās. Mani uzaicināja organizācija Palīdzēsim.Lv, protams viņiem liels paldies par to ka tik daudz palīdzēja. Tad es tur gleznoju un pēc tam nejauši iepzninos ar dziedātāju Andri Kiviču, viņš redzēja ko esmu uzgleznojis tad uzaicināja piedalīties viņa video klipa, viņam bija kādu laiku atpakaļ uzrakstīta dziesma un nebija pielietojuma. Protams ka piekritu, jo kurš gan negribētu sevi dzirdēt pa rādio vai redzēt pa televīzoru. Uzfilmēja foršu dziesmas video, jautru un lipīgu. Mazliet ar viņu vairāk iepazinos, pavisam vienkārš un forš cilvēks.
Tad pienāca manas galerijas atklāšan kurā arī bija dziesmas pirmizrāde. Tajā dienā es biju zvaigzne, televizjas, žurnālu un avīžu žurnalisti mani intervēja, visa uzmanība bija vērsta uz mani. Manā uzskatā bija daudz cilvēku, daudzus zināju, bet bija daži kurus nepazinu. Protams biju mazliet uztraucies, bet tas tak ir normāli, ļoti žēl ka nesanāca ar visiem parunāties, jo žurnālisti vēlējās intervēt un vel kāds nofotogrāfēties. Bija doma gleznas pēc tam izstādīt t/c Mols uz mēnesi, bet vairums cilvēku iegādājās gleznas un devās mājas. Pēc tam daudzi cilvēki rakstija sociālajos tīklos, un pasūtija gleznas. Tad arī Andris Kivičs uzaicināja pie sevis uz interviju “Rampas Ugunīs” super parunājām. Sākumā nezināju kā būs, bet tad kameras itkā pazuda un runāju brīvi un nesaspringti.
Ja esmu pabeidzis vidusskolu tad arī esmu pelnijis izlaidumu, protams skolā biju pirmo reizi un nevienu nepazinu, bija daži klases biedri kurus iepazinu pirms tam, jo klases biedri pasutija gleznu, viņi gribēja lai uzgleznoju skolas direktorei gleznu. Atbrauca pakaļ gleznai pasedejām, parunājam fantastiski cilvēki. Direktorei glezna patika, jo uzgleznoju viņas mīļākos ziedus kallas. Mēs klasē bijām pāri 100 cilvēkiem, lai sveiktu mūs izsauca pa 5 cilvēkiem un sveica, negribu lielīties, bet pie manis ieradās viss vairāk sveicēju. Man ir prieks ka man ir tik daudz atbalstitāju. Pēc izlaiduma braucām uz pirti svinēt, tas bija lielisks pasākums, iepazinos tuvāk ar vel dažiem klases biedriem, superīgi cilvēki.
Pēc kaut kāda laiciņa aizbraucu pie radiniekiem uz Kandavu, tas bija jautrs laiks. Pirms braucot uz Kandavu iebraucu skola pakaļ atestātam, tad ar klasesbiedrenem paedam protams visi zvanijas un nevareja sagaidit mani Kandava. Tad kad atbraucu nekas nebija mainijies lai ari nebiju bijis kadus 4-5 gadus. Pirmaja diena neko īpašu nedarijām vienkārši pastaigājāmies, bet nākošā diena bija traka. Pūlkstens 8 jau augšā bijām, visu dienu saulē +29, šašlikus cepām un sauļojamies, pievakarē aizbraucām uz jūru paskatīties vai nav pazudusi. Braucot atpakaļ uz Kandavu iebraucām Tukumā hesburgerā iestiprinājāmies, jo braucām uz diseni “Nāriņā”, tusiņā satiku sen neredzētos draugus vel mani iepazistināja ar vienu meiteni, bet īpaša saruna nesalikās. Un es ieraudziju vienu meiteni, bet nezināju kā iepazīties, ta ari neiepazinos tajā vakarā. Aizbraucot mājās uzzināju kā sauc un sarakstijāmies. Bet diemžēl ap 4 no rīta es gribeju uz mājām, jo kaut kadi bija pārdzērušies un sēdās pie mūsu galdiņa un ņēma visu kas tur bija, negribēju redzēt kautiņu. Aizbaucu mājā pie brālēna un tā arī neaizmigu, jo biju sadzēries enerģisas dzērienu, nākošā dienā atbraucu uz mājām Bauskā, ta es kopumā negulēju kādas 38 stundas, bet tas bija to vērts.
Pēc mēneša aizbraucu uz sporta spēlēm cilvēkiem ratiņkrēslā. Lai arī pats īsti neko nevaru man bija superīgi asistenti, brālēns ar savu meiteni. Kur varēju piedalijos pats kur nevareju tur manā vietā darija brālēns vai viņa meitene, es biju vairāk kā diktators. Diena bija forša, bet pievakarē nolija lietus nedaudz izsita pasākumu no laikiem, bet tas netraucēja pēc tam turpināt. Pēc visām stafetēm bija apbalvošana par sasmiegumiem, es dabuju balvu par labāko koordinātoru, pa starpai dejoja Mārtiņš Oliņš un bija uguns šovs, pēc tam bijā disene un jautrība.
Pēc kaut kāda mēneša atkal aizbraucu uz Kandavu, paēdām kafeinīcā satikāmies ar draugiem un ienāca galvā spontāna doma, -braucam uz Ventspils pilsētas svētkiem. Aiziet salecām divas pilnas mašīnas un braucā, kad izbraucām pūlkstenis bija 12 naktī, kamēr aizbraucām jau bija 2 naktī. Protams nekādus svētkus neredzējām, aizbraucām līdz molam, pastaigājāmies, mani tā sapūta vējš uhh. Aizbraucām paēdām hesburgeru, jo trijos naktī nekas cits nebija vaļā, paēdām un atpakaļ uz Kandavu. Nākošā diena biju pavisam nekāds klepus, teperatūra kārtīgi saaukstējies, bet tas netraucēja atpūsties. Pēcpusdienā ar brālēnu braucām uz ziedu veikalu pakaļ rozēm un vedām uz restorānu, kurš atradās jūras krastā rīkojām romantisku vakaru brālēns savai meitenei, bet es meitenei kuru redzēju “Nāriņā” , bet iepazinos mazliet internetā. Tā mēs meitenēm uztaisijām vakarā pārsteigumu skaisti ziedi un lielisks restorāns, bet ari ar to meiteni beigās nesanāca, jo esam ļoti atšķirīgi cilvēki. Nākamā diena pus dienu pa gūltu nodzīvojos, jo jutos un biju gaīgi slims. Vakarā aizbraucām mazliet pavizināties, un tad pie drauga uz dzimšanas dienu, īpaši nesvinējām vienkārši uzdāvinājām dāvanu un mazliet parunājāmies.
Pēc pāris nedēļām aizbraucu uz rehabilitāciju Igaunijā. Šo reizi bija silts un patīkamāk atrasties tur, brīvajā laikā gāju ārā sauļoties un vairāk apskatiju pilsētu, bija visādi pasākumi, notika pilsētas svētki. Protams atkal ar ergoterapētēm gājām uz restorāniem un uz rehabilitāci atnāca strādāt divas latviešu meitenes, iepazināmies ar viņām un viņas pievienojās mums. Šajā rehabilitācijas reizē biju spēcīgāks, jo man prādija ar ko es vairāk strādāt. Pie speciāla balaca galda jau varēju nostāvēt 2 minūtes, bet iepriekšējā reizē nevarēju nostāvēt pat 10 sekumdes. Trenejos ēs ar cita cilvēka palīdzību, bet tomēr ar kaut ko jāsāk. Pēdējā nedēļā sāku mācīties braukt elektriskajā ratiņkrēslā ar roku sanaca labi, bet viens pa ielu neuzdrošināšos braukt, jo nedroši un roka ātri piekūst.
Mājās braukt negribējās, gribēju vairāk pastrādāt, bet nekas nedrīkst sevi pārslogot tas var kaitēt ķermenin.
Mājās atkal ierastā dzīves rutīna, biju aizbraucis paskatīties hokeju arēnā rīga. Spēle bija spraiga, bet krievu komanda bija stiprāka.
Tā kā dzīve neapstājās tad kad tev kaut ko atņem, atrodi vietā ko labāku un ieliec tajā vietā kas tev tika atņemts. Neraudi par niekie vienkārši apstājies un apskaties apkārt un paskaties cik tev daudz ir dots, bet ja tu neko negribi tā ir cita lieta.
Daudz kas ir pateikts tev vienmē ir izvēle…
Bailes
Pasaule ir tik liela ka tu visu pat nezini kas uztās ir, cik daudz viņa slēpj, piemēram cik daudzi zināja par tādu kā eibola vīrusu? Kamēr neparādija pa tv ka viņa sāk izplatīties un var nonākt līdz Latvijai, es pat par tādu nemaz nezināju var būt es esmu tāds vienīgais, bet es tā nedomāju. Tad kad uzzināju ka virus jau ir pie mums es padomāju kāpēc tas tik ātri izplatās, cik upuru būs, bet var būt kāds to speciāli dara? Grūti iedomāties ko cilvēks domā zinot ka viņam neviens nevar palīdzēt tikai novilcināt laiku. Tā pat ar ērcēm tāds mazs knislis, bet ar savu kodienu var cilvēkam sabojāt dzīvi. Protams mēs dzīvē ne no kā neesam pasargāti tu nezini kad tev paveiksies vai kad tev paslīdēs kāja un tu nokritīsi. Katram šajā dzīvē ir no kaut kā bail, tad kad google atradu fobijas un cik tās ir daudz tas ir neiedomājami. Vienmēr ir patikusi pārgalvība, izaicinājumi un asas izjūtas. Cilvēki dažreiz man saka ” Tu esi traks, tev nav bail?” ir tā ka es saku ka nav, bet patiesībā kāja trīc un ir bailes ka kaut kas nenotiek slikts, jo man vienmēr ir bijis bailes no nāves. Laikam tāpēc ir tā neziņa kas būs tālāk, es palikšu viens. Tad kad notika nelaime un slīku, vienu brīdi paskrēja tāda doma ” Nevar būt ka dzīve beigsies tagad un tā “, bet es esmu pateicīgs Dievam ka viņš man ir devis otru iespēju dzīvot un mainīt savu dzīvi.
Paļaujies
Pa dzīvi eju kā kuģis pa jūru. Te pacēlums tur kritums ne vienmēr tā jūra ir rāma, kad tā vētra pienāk ar to jācīnās cik spēka, ja nevēlos nogrimt tad jāturās virs ūdens. Nepatīk padoties un nedomāju esmu un palikšu cīnītās, nekad nav un nebūs viegli. Visa dzīve ir viens liels pārbaudijums, par katru mirkli ir jācīnās lai būtu par ko pasmaidīt, bet nenovērs acis no dzives ceļa, jo katrs solis ir liktenīgs tu nespēsi mainīt to esi izdarijis un visur darbojās “Taureņa efekts” centies pamanīt to kurš tev sniedz palīdzīgu roku, bet nepieķeries tiem kuriem tu neinteresē. Būs daudz vilšanās, bet zini ir viens kurā tu nekad, nekad nevilsies viņš nekad nepametīs, vienmēr uzklausīs un palīdzēs, bet tikai tad kad tu patiesi no sirds lūgsi.
Tikšanās
Es zinu tu kaut kur esi. Un kaut kad mēs obligāti tiksimies. Mūs iepazīstinās kopīgi draugi, bet var būt mēs netīšām satiksimies kaut kadās dzīves krustcelēs, mēs viens otru uzzināsim pēc acīm vai skudriņām kuras pārskries pāri ķermeni pēc nejaušas saskarsmes, bet lai arī kur un kad tas nenotiktu, mēs paliksim nešķirami. Tāpēc ka tu esi radīta man un es tev. Tāpēc ka neskatoties ne uz ko mums vienmēr kāds pietrūka. Kādreiz kas bija domāts vel pirms tā kad mūsu dvēseles pieņēma fizisko veidolu, tāpēc mēs vienmēr zaudējam mīlestībā. Mēs viens otru meklējām citu dvēselēs ar cerību apsteigt notikumus. Bet viss atnāks tad kad tam jaatnāk un mēs atnāksim viens pie otra. Un viss kas paiet un notiek tā ir mūsu tikšanās vēsture. Es zinu ka tas notiks ļoti drīz, es dzirdu tavus soļus uz manas dzīves slikšņa. Es gribu paslēpties tavās rokās no šīs pasaules, no savas pagātnes, no sevis paša. Un iečukstēt tev astiņā ” Es tevi tik ilgi gaidiju”
Iepazīšanās
Tagad sēžot mājās daudz sanāk pavadīt laiku internetā reģistrējos dažādos portālos un pat iepazīšanās portālos. Vai tiešām internets ir tik tālu pārņēmis mūs ka pat bez interneta nemākam iepazīties ar pretējo dzimumu? Ja godīgi agrāk man bija ļoti daudz meiteņu pat kauns to teikt, jo jūtos kā meituģēģeris, bet ne ar vienu neesmu iepazinies caur internetu. Tik daudz apburošu meiteņu kuras meklē puišus, tāda sajūta ka viņas ir vai nu kaut kur izolētas no sabiedrības vai nezin kā atpūsties. Tā pat puiši vai tiešām grūti ir uzaicināt meiteni uz randiņu? Ir draugi kas prasa, kā iepazīties ar meiteni!? Nu tur piegājiens ir katram savs, pateikšu tikai dažas lietas dari tā lai no viņas sejas nepazūd smaids, liec viņai justies ka viņa ir drošībā un gādīgās rokās un lai jūtās mīlēta. Galvenais ir pareizi uzsakt runat tas nav gruti, ir tāds teiciens “Jebkurš var savaldzināt meiteni un aizvest viņu no bāra, bet tu pamēģini nodzivot ar viņu laimigi 10 gadus.”
Pirms traumas biju attiecībās ar meiteni kuru mīlēju, kā jau teicu meiteņu man bija daudz, bet ne ar vienu nebija tik labi. Protams ar katru man bija savādāk un labas atmiņas, bet tas ir cits stāsts. Ar viņu bija īpaši tad es pirmo reizi sajutos patiesi mīlēts un kādai vajadzīgs. Viņa gribēja bērnu es arī protams, bet negribēju ātri, jo nebija stabilitātes, teica ka nekad nešķirsimies, bet tad kad pienāca lielais pārbaudes laiks pēc traumas es domāju ka tā kā viņa rūpējās par mani slimnīcā, pēc slimnīcas gribēju viņu bildināt, bet viņa atrada citu. Es nevaru cilvēku turēt sev blakus pret savu gribu, tāpēc nācās palaist, jo katram ir sava izvēle.
Nu tagad ir grūtāk iepazīties manā stāvoklī, bet es par to nesatraucos, jo zinu ka manā dzīvē īstā mīlestība vel tikai būs. Jo es ticu ka katram uz pasaules kaut kur ir otrā puse .
Ha
Stāvu uz kuģa ar apsēju uz acs esmu pirāts skaļā balsī bļauju- pacelt visas buras lai atrāk tiktu no vētras ārā pūš stiprs vējš un līst auksts lietus esmu nosalis un slapjš, dzirdu tālumā miglaini kāds bļauj muļķi ko tu dari? Atveru ascis slapjš pie atvērta loga un saku, laikam biju iemidzis. 😀
Talants
Katram ir kāds Dieva dots talant, tad kad biju uz savām kājām man labi padevās dejot, ir bijuši cilvēki kas domāja ka esmu gājis kādā deju skola, bet nē, vienkārši bija talants, bija cilvēki kuri gribēja lai iemācu dejot tā kā es, es uzreiz pateicu- izjūti mūzikas ritmu, bet nekad nebiju domājis ka man varētu būt labs talants gleznot, tas tāds pārsteigums bija. Pats labākais ir tas ka tu nekad nezināsi kāds ir tavs talants ja tu to nemeklēsi. Tagad kad esmu atkljājis savu otro talantu gleznot un nedaudz redzējis kas var tapt no dažiem krāsu pieskārieniem, mani aizrauj elpa un gribu to darīt katru dienu, radīt jaunus šedevrus un iepriecienāt cilvēku acis. Protams neesmu nekāds spečuks mākslā, bet pieredze nāk ar laiku un praksi. Tāds neliels sapnīts ir ka kādreiz gribētos pārdot kādu gleznu pa tūkstots eiro, jā izklausas varbūt nereāli, bet gribētu uzzināt kāda ir tā sajūta ka tavu darbu novērtē tik augstu. Es to visu nedaru naudas dēļ, bet tāpēc ka man tas ļoti patīk un aizrauj. Jā nauda ir vajadzīga, lai varētu nopirkt krāsas un audumu uz kā gleznot tas jau arī vis, ja vienīgi tu to nedari kā iztikas pēc tas ir savādāk. Kā es nevaru sagaidīt kad manos zobos atkal nonāks otiņa.
Kļudas
Ko darīt, lai dzīvē neizdarītu kļūdu, kādu neaizvainotu, neaizskartu, vai kaut ko ļaunu. Dzīvot tā lai viss būtu labi un pareizi. Tas laikam nav iespējams, tāpēc ka lai kur tu būtu, ko tu darītu, vienmēr uz baltās lapas būs, vai atradīsies melns traipiņš. Visi ir savā dzīvē ir izdarījuši kādu kļudu, bet tāpēc cilvēks nav jānosoda visu mūžu. Mēs esam tikai cilvēki un kļūdīties ir cilvēciski. Bet ir tādi kas redz tikai svešu kļūdas, bet savas nepamana. Protams mēs no kļūdām mācamies, bet nevajag pieļaut kļūdas kuras tu nevarēsi izlabot. Pats arī esmu bieži kļūdijies un aizskāris cilvēkus, daudz grēkojis, bet tagad ir tāds brīdis ka visu gribās vērst par labu, lūgt piedošanu par to ko esmu izdarijis, bet to ir ļoti grūti izdarīt, grūti tāpēc ka bailes par to ka nepiedos un pašam kauns par to kas ir darīts. Gribu mainīties un mainīt dzīvi, itkā ir sākusies jauna dzīve pēc traumas kad jāmācās viss no jauna ēst, dzert pašam par sevi parūpēties, bet gribās ko vairāk. Zini vienmēr ir paticies kādam palīdzēt ar to ko var, protam ne vienmēr tas tiek novērtēts, bet lai paliek, jo ja tu kādam izdarīsi labu tev arī ar labu atmaksāsies.
Vārdi
Bez kā mēs ikdienā nevaram iztikt? Pareizi bez vārdiem. Cik tas ir ļoti ir vajadzīgs lai kaut ko pateiktu, pajautātu, pateiktos, lūgt piedošanu, atzīties, paskaidrot, nolamāt tā var turpināt ilgi un daudz. Ar vārdu tu cilvēkam vari izdarīt patīkami vai otrādāk aizskart, jo sāpīgāk ir nejau tas kad tevi aizskar fiziski, bet gan morāli ar vārdiem tas paliek uz ilgu laiku sirdī pat arī var palikt uzmūžu un grūti to aizmirst. Bet ar jaukiem vārdiem tu cilvēku padari ļoti laimīgu. Tāpēc ne tu pats uz sevis ne uz citiem tu nedrīksti teikt neko sliktu, jo tas ļoti ietekmē uz tavu un apkārtējo dzīvi. Daudz eksperementu ir bijis lai to pierādītu, esot bijusi sieviete kurai bija divi bērni vienam visu laiku teica ka viņš ir labs , gudrs, malacis, bet otram tu muļķis esi, tu neko nemāki utt, tadi arī tie bērni izauga viens labs ar daudziem panākumiem, bet otrs nepraša un huligāns. Cik daudz var pateikt ar vārdiem, lasot grāmatu rakstnieks savas emocijas var sīki un konkrēt izteikt
Lauki, vairāki kilometri no pilsētas, vasaras agrais rīts kad drīz parādāīsies pirmā saules gaisma , bet saule lēnām ceļās pāri horizontam, sāk mosties dzīvnieki. Čivina pirmie putni, sāk spēlēt sienāži uz savām divstīgu vijoles, gailis kā uzvilkts pulkstenis dziedz savu rīta cēlienu. Ārā mazliet mitrs un svaigs gaiss, jo pa nakti lija, ievelkot dziļi gaisu caur degunu var just zāles smaržu kas atgādina bērnību un brīvību. Uztaisiju kafiju, tā spēka pilnā un uzmundrinājumu smarža izplatās pa visu dzīvokli, mīļota jau no smaržas vien ir atvērusi savas dzidri zilās acis, no saldā miega kurš bija saldāks kā medus. Apguļos blakus apskauju viņu kā plīšu lāci. Tā viņa jūtās mīlēta, pasargāta no jeb kādiem briesmām. Tā varētu nogulēt visu dzīvi, neraizēties par finansēm, problēmām un pārējiem negatīvismiem, bet gan gulēt cieši mīlestības apskāvienos.
Katrs vārds ir bāgātība tikkai to jāmāk nopelnīt.
Lielā dzīves māksla nelietot laiku un vārdus pavirši, jo neviens no tiem nav atgriežams
Ir visādi
Esmu tāds kāds esmu, daudz smejos, priecājos par to mazumiņu kas man ir, kas man tiek dots.
Es esmu pacietīgs, smaidīgs, dzīvespriecīgs bet līdz laikam, ir tadi brīži ka varētu raudāt kā mazs bērns, plēst, bļaut ka ir tik grūti un nav spēka cīnīties. Bet guļu gūltā un domāju ka dzīvē ir visādi. Ir tik dadz kam ir vel smagāk. Piemeram tie kas lasija Bībeli, kā cieta Jēzus Kristus, tās ir neiedomājamas sāpes. Protams nerunāsim par cilvēkiem kuriem ir viss, un ta pat neapzinās kā ir kad nekā nav, un nezin kur naudu likt.Es vienmēr tad kad kaut kas nav labi, necenšos uzgāst savu negatīvismu citiem. Es cenšos, bet atzīstos ne vienmēr tas sanāk, jo cits cilvēks nezin kā es jūtos tajā brīdī ja nav bijis manā vietā tas ir grūti. Vajag atrast savu atbalstu lai būtu stimuls, bet ja tev nav stimula un atbalsta tu nekur netiksi.
Manā īsajā dzīvē ir bijušas vairākas situācijas, bet tagad kādā es esmu situācijā, tas liek aizdomāties par daudz ko. Protam neuzskaitīšu visu, bet tie cilvēki kas ir ratiņkrēslā grib tā pat mīlēt un būt mīlētam, grib sasniekt tik pat daudz kā cilvēks uz kājām. Nu jā ne visur varam tikt ar ratiem, bet meklējam ceļus kā sasniegt to kas mums vajadzīgs un visam cenšamies pielāgoties.
Galvenais ir jācīnās un nav jaapstajās pie sasniegtā uzliec latiņu agstāk. Bet neskatoties uz visām grūtībām es esmu laimīgs ka uzzināju kas ir mana ģimene, radinieki, draugi, apkārtējie cilvēki.
Milzīgs jums palds 😉
moondoog 